Paliec sveika sala!

Akureyri-Reykjavik-Berlin-Riga

04.09.08 izlidoju jau agri no pasha riita.

Paliec sveika zeme, kur daba ir mezhoniiga un vilinoshi briinumaina….kur cilveeki ir taadi, kaadi vinji ir – ar savaam iipatniibaam un gjenialitaati…kur apsleepts neizmeerojams skaistums un miers.

“Shii dziive vislabaakajaa gadiijumaa ir tikai viesniica, bet mees – celjotaaji” [J.Howell]

Pedejas dienas

Pagaajushaa sestdiena un sveetdiena bija vienas no smagaakajaam dienaam, ko esmu sheit piedziivojusi. Bet arii vienas no skaistaakajaam. Sestdien bija ´gongur´ jeb aitu dziishana no kalniem. Bijaam kaadi 10 cilveeki, katram pa zirgam un milziiga teritorija (shoreiz te es domaaju kilometru platu un vairaaku km garu teritoriju) pa kuru ir jaadzen aitas uz maajaam. Saakaam 7:00 no riita un atpakalj bijaam 22:00 vakaraa. Aitu dziishana bija liela paarbaude tieshi sev, jo briidii, kad esi viens milziiga lauka viduu, aitas beeg uz vissam puseem, zirgs galiigi negrib klausiit, stipri liist lietus un veeders jau runaajas no neeshanas, ir iespeejams redzeet sevi situaacijaa, kas nekad agraak nav piedziivota. Tas ir taads briidis, kad ir ljoti viegli saluuzt un vienkaarshi pateikt: ´nee, es vairs nevaru´… Bet jo iipashi taados briizhos ir tik ljoti jaasanjemas un jaadara darbs veel ar lielaaku atdevi. Un ticiet, peec tam jau uzspiid saule un sejaa paraadaas smaids. Jaaiztur!

Sveetdien aitu daliishana – ´rettir´. Kad aitas ar mazajiem un apaljiigajiem jeeriem sadziitas aplokaa, tad nu katrs dodas peec sev piederoshajaam aitaam un jeeriem. Viens no lielajiem gada pasaakumiem ciemaa, jo uz to ir sanaakushi visi ciema iedziivotaaji. Taads kopaa buushanas pasaakums.

______

Shis vakars man peedeejais lavas un ledaaju zemee. Domaaju, ka veel naktii kaut ko uzrakstiishu. Bet ja ne, tad tiekamies maajaas.

21

Rīts sākās jau septiņos, kad tika saņemti prieka pilni telefona zvani :)

Tālāk saņemu ziņu, ka Kapteinis šodien ir noķēris tieši 21 zivi. Atkal jau figurē šis skaitlis.

Daudz smiekli un ziedi jau no paša rīta.

 

Vēlāk festivāls ar visādiem gardumiem. Rīt oficiāli beidzas prakse, tāpēc šodien arī pēdējais vakars abām pārējām Vidzemes Augstskolas studentēm. Es gan vēl te nedēļu padzīvošu un tad jau atpakaļ uz Latviju…uz mājām…

Askja

Vismaz reizi dienā no viesu puses nākas dzirdēt vārdu ‘Askja’. Kā tur nokļūt, pa kuru ceļu braukt, vai iespējams izbraukt ar parasto mašīnu, cik ilgi jābrauc, utt. utjp. Esmu dzirdējusi par šo vietu no citiem cilvēkiem daudz jo daudz, līdz beidzot pienāca laiks man pašai pārbaudīt, kas tad ir tā izslavētā Askja.

Jāsaka, ka interesantākais līdz Askjai ir tieši nokļūšana. Ir jāšķērso divas upes, kur ūdens ir apmēram 70 cm – 1 m dziļš. Un upju šķērsošana sagādā lielu prieku. Pat tik lielu, ka gribas atkal un atkal atkārtot (traki? bet tā patiešām ir). Vismaz nodarbe kādam laikam garantēta!

Upes ir iespējams šķersot tikai ar mašīnām, kurām ir 4 riteņu piedziņa. Un, lūk, tā gadās, kad pa visām varītēm gribas pārbraukt pāri ar motociklu.

Nokļūšana līdz galamērķim ir nogurdinoša – apmēram 3 stundu brauciens vienā virzienā pa lavas lauku, kur apkārt viss ir pelēcīgs. Nav nekādu dzīvības pazīmju. Lavas tuksnesis. Un Askja ir kā liela un iespaidīga ‘oāze’ (gan bez zaļuma) lavas lauka vidū. Tas ir aizsargājams apgabals/viens no dabas brīnumiem, kur kalnu ielokā atrodas Īslandes dziļākais ezers (220 m) un krāteris Viti, kur nereti tūristi dodas arī nopeldēties.

Grūts ceļš līdz brīnumam, bet Askja ir kā balva pacietīgam braucējam!

Atbraucām mājās un ar gardu muti tika notiesāts kārums, kas nebija baudīts ilgu laiku – torte. Augļu un zefīru torte :)

Dienas atzinja

Patiesais atklajums – nevis atrast jaunas zemes, bet ieraudziit ar jaunaam aciim.

[M.Proust]

Austrumi

Salas austrumos ir skaisti. Liekas, ka kalni tur vēl augstāki un pļavas zaļākas.

Pirmajā dienā apciemojām austrumu galvaspilsētu Egilsstadir. Sapirkāmies maisus ar šokolādēm un nu austrumu pilsēta tiek dēvēta arī par ‘šokolādes pilsētu’. Tālāk jau ceļš veda uz okeāna pusi.

Vēlak arī pikniks ciemā Bakkagerdi (maziņš ciemats tieši pie okeāna). Laimīgi ēdām līdzpaņemtās pusdienas un baudījām sauli. Turpat netālu pakalns. Tik vienkāršs, cik nu vienkāršs var būt. Bet tur, lūk, dzīvojot elfi un tikai retajam ir dotas spējas, lai tos redzētu. Interesanti, bet daži sastaptie īslandieši no sirds tic elfiem.

Satikām arī zvejnieku. Tā bija viena no viņa laimīgākajām dienām, jo noķerto zivju svars pārsniedza 1 tonnu. Lepni mums rādīja savu gūto lomu.

Nākamaja dienā devāmies uz hidroelektrostaciju, kas atrodas netālu no lielāka Eiropas ledāja Vatnajokull. Stacijas izmēri ir milzīgi. Un zem zemes ir vēl plašāk. Redzejām tik to aisberga augšējo (redzamo) daļu. Stacija atrodas vietā, kur nav koki un zāle arī ir tikai dažās vietās. Pārsvarā visur ir pelēcīgs tuksnesis un kalni. Atkal un atkal no jauna mani nebeidz pārsteigt tas, ko tik cilvēks var izgudrot un radīt.

Atpakalceļā uz mājām iegriezāmies fermā, kur tiek audzēti ziemeļbrieži. Te es ar saviem draugiem (tai skaitā ziemeļbriedi Rūdolfu).

Laba kompānija, skaista daba un vēlme redzēt un iepazīt, šīs brīvdienas padarīja brīnišķīgas. Tādas siltas!

Varavīksnes foreles

Ja jau iesākām ar tām zivīm, tad nu arī turpināsim to pašu :)

Tā ka šajā saimniecībā viena no nozarēm ir saistīta ar zivīm, precīzāk, zivju kūpināšanu, tad parasti nedēļas garumā tiek saņemtas zivis no Farēru salām, grieztas, sālītas, liktas kūpinātavā, tīrītas no asakām un arī pakotas vakuuma maisiņos. Tās nav parastas zivis, bet gan varavīksnes foreles. Izklausās smalki.

Nedēļas vidū, kad zivis tiek grieztas un pakotas, dažreiz arī sanāk piepalīdzēt. Mūsu kūpinātās foreles ir diezgan populāras visā Īslandē un doma vien, ka manis grieztās un pakotās zivis nonāk īslandiešu un tūristu vēderos, liekas pati par sevi interesanta. Zivis netiek kūpinātas, kurināmajam izmantojot koku, bet gan pavisam savādāk. Tas ir ģimenes noslēpums, kuru izmanto tikai šeit. Tieši šī īpatnēja kurināmā dēļ, forelēm ir ļoti unikāla un laba garša. Kurināmajam tiek izmantotas ‘puķes no kalniem’ jeb vienkāršāk sakot…(to laikam šeit neminēšu, bet ja vēlme kādam uzzināt vairāk, dodiet ziņu :))

________

Rīt dodos uz austrumiem, uz divām dienām. Atbraukšu ar stāstiem.

08.08.08

Kamēr Latvijā šodien tiek svinētas kāzas (skat. šodienas datumu), tikmēr Laura Īslandē ir atklājusi ko tādu…ko vienkārši patīk darīt. Un ziniet, tā ir zvejošana! Paaicināja līdzi un nu jau sanācis būt dažas reizes ezerā. Un vienmēr ir kāds loms! Pirms braukšanas vienmēr tiek izteiktas prognozes, cik tad varētu būt. Pirmo reizi, kad devos ezerā, teicu, ka būs 27. Ticiet vai nē, bet tā tas arī bija! Visiem lielie prieki. Nākamajas reizēs gan zivju skaits samazinājās.

Dodoties ezerā, vienmēr satiekam pa ceļam pīļu ģimeni. Lai neaizbiedētu, braucam pavisam lēni un mierīgi. Kapteinis saka, ka pīļu mamma ir ļoti pateicīga mums par laipno izturēšanos :)

Citreiz mēdz būt arī dažas zivis. Kā tas ir šoreiz.

 

Nu jau naktis ir tumšas un apkārtne iegūst pavisam citādāku noskaņu. Pamazām arī tūristu sezona beidzas. Pēc 20.augusta šeit parādīsies tikai retais. Toties, ja laiks kļūs aukstāks, ir iespēja redzēt ziemeļblāzmu. Tā tāda cerība pirms aizbraukšanas to redzēt.

Iesoļojam augustā

Vairāk kā divas nedēļas ir bijis ļoti karsts un sauss. Beidzot zeme var padzerties – sākas atkal lietains un apmācies laiks, arī vēsāks.

Aizvakar, 3.08., bija koncerts. Atkal jau viens. Bet ja ir tāda iespēja klausīties un baudīt, kāpēc gan neizmantot. Šoreiz koncerta vieta netipiska – ala lavas laukā. Alas nosaukums ir ‘Kirkja’, kas nozīmē baznīca. Sanāk jau pavisam glauni – koncerts baznīcā. Bija gan diezgan vējains, bet visi sasēduši uz akmeņiem, klausījās vijoles, alta un akardeona skaņās. Pa reizei tika uzdziedāta arī kāda jautrā vācu dziesma. Visnotaļ pozitīvi :)

 

Aizvakar ieradās arī papildspēki – vēl viena Vidzemes Augstskolas studente Valērija. Un līdz ar to ļoti ceru, ka augusts sanāks brīvāks – būs iespēja vēl vairāk ceļot un redzēt. Galva jau pilna ar idejām.

Rīti, kad jāservē brokastis, mēdz izvērsties diezgan smieklīgi. Ja nav pietiekami daudz gulēts, tad galvā nāk visādi inovatīvi risinājumi, kas liks pasmaidīt arī viesiem. Piemēram, mums bija doma rīkot rīta vingrošanu ārā. Protams, nevienam citam kā viesiem. Pagaidām tas ir vēl idejas līmenī, bet kas zin… :) Vēl viena ideja ir saistīta ar brokastīm. Vai jums patiktu, ja sēžot pie brokastu galda jums tiktu pasniegta brokastu ola…ne jau vienkārša, bet ola ar uzzīmētu seju, ar emocijām? Starp citu, ir doma to arī izmēģināt vienu rītu brokastīs un tad vērot tūristu reakciju :) (Ideja par olām – bildē zemāk)

Drošība

Īslande ir drošāka valsts, kur esmu bijusi. Pat pārak droši, ka vairs nav nojausmas, kur tam visam ir robeža.

Mūsu viesu māja ir vaļā visu diennakti, 24 stundas. Nezinu vai šai mājai vispār ir tādas ārdurvju atslēgas. Bet neviens par to neuztraucas. Tāpat arī kotedžām atslēgas tiek turētas vislaik durvīs, vēl pietam ārpusē visu laiku, ja arī viesi tur neatrodas.

Vel labāks stāsts ir par mašīnām. Tās arī vislaik stāv vaļā un vēl pie tam ar visām atlsēgām iekšā. Neatkarīgi no tā vai masīnas atrodas pie mājas, veikala vai krātera :) Vienreiz vajadzēja doties uz pilsētu un atstāt masīnu lidostā, lai pēc tam vēlāk saimnieka dēls to paņemtu. Nezinājam kur atstāt atslēgu, tapēc dēls piedāvaja 2 variantus: 1) atstāt atslēgu vienkārši mašīnā vai 2) ielikt atslēgu plastmasa maisiņā un uzlikt uz riepas (tā lai neviens neredz). Ko izdarījām? Atdevām atlsēgas lidostā, tantei :)

Ja tāda drošība, tas nozīmē, ka ikviens uzticas otram. Un to, lūk, ir prieks redzēt un sajust.

 

Šovakar atkal viens no skaistajiem saulrietiem. Varetu veidot veselu galeriju tikai no bildēm, kas ir ar skatu uz ezeru. Te jau atkal viena :)