Pagaajushaa sestdiena un sveetdiena bija vienas no smagaakajaam dienaam, ko esmu sheit piedziivojusi. Bet arii vienas no skaistaakajaam. Sestdien bija ´gongur´ jeb aitu dziishana no kalniem. Bijaam kaadi 10 cilveeki, katram pa zirgam un milziiga teritorija (shoreiz te es domaaju kilometru platu un vairaaku km garu teritoriju) pa kuru ir jaadzen aitas uz maajaam. Saakaam 7:00 no riita un atpakalj bijaam 22:00 vakaraa. Aitu dziishana bija liela paarbaude tieshi sev, jo briidii, kad esi viens milziiga lauka viduu, aitas beeg uz vissam puseem, zirgs galiigi negrib klausiit, stipri liist lietus un veeders jau runaajas no neeshanas, ir iespeejams redzeet sevi situaacijaa, kas nekad agraak nav piedziivota. Tas ir taads briidis, kad ir ljoti viegli saluuzt un vienkaarshi pateikt: ´nee, es vairs nevaru´… Bet jo iipashi taados briizhos ir tik ljoti jaasanjemas un jaadara darbs veel ar lielaaku atdevi. Un ticiet, peec tam jau uzspiid saule un sejaa paraadaas smaids. Jaaiztur!
Sveetdien aitu daliishana – ´rettir´. Kad aitas ar mazajiem un apaljiigajiem jeeriem sadziitas aplokaa, tad nu katrs dodas peec sev piederoshajaam aitaam un jeeriem. Viens no lielajiem gada pasaakumiem ciemaa, jo uz to ir sanaakushi visi ciema iedziivotaaji. Taads kopaa buushanas pasaakums.
______
Shis vakars man peedeejais lavas un ledaaju zemee. Domaaju, ka veel naktii kaut ko uzrakstiishu. Bet ja ne, tad tiekamies maajaas.
