Apkārt ezeram!

Solija smilšu vētru vakar no rīta. Bija. Tikai to nogulēju. Kad piecēlos, tad izrādījās jau gandrīz beigusies. Šeit pie mums ir ļoti karsts – 21°. Bet tas neatturēja ņemt velo un doties braucienam apkārt ezeram, jo taču jaredz kāds tas ezers izskatās no otras puses. Pa ceļam sastapu tādus pašus velo entuziastus. Ja ir labs laiks, tad tas jāizmanto! Otrpus ezeram atrodas kalns Vindbelgjarfjall, kurš arī tika pievarēts.

Uzkāpu kalnā un tur nevis akmeņains, bet skaista pļaviņa. Un, protams, pats skats uz ezeru…

 

Vakar bija skaista diena un šodien vēl skaistāka, jo atkal brīvdiena. Došos zaļumos, ķeršu sauli un lasīšu.

 

*Sveiciens brālim vakardienas dzimšanas dienā un Bormanes jaunkundzei vārda dienā!

 

 

Husavik

Pirmdiena-kultūras diena.

Apciemoju ostas un vaļu pilsētu Hasaviku. Nebija pirmā reize, kad tur viesojos, tomēr šoreiz bija jāiepazīstas tuvāk. Laikapstāklis tāds nekāds – apmācies. Bet esot tur un redzot okeānu, ir patīkami, jo izteikti okeāna zilā krāsa un svaigais gaiss dod enerģiju. Jūti, ka dzīvo!

Plsēta diezgan maza, tomēr ar 3 muzejiem. Divi man jau kabatā. Pirmais no tiem ar ļoti orģinālu nosaukumu ‘Husavikas Muzejs’ :) Informācija un eksponāti gandrīz par visu. Sākot no vēstures, dzīvniekiem, augiem un beidzot ar zvejniecības nozīmi šajā valstī. Interesanta likās muzeja daļa tieši par zvejniecību un tās nozīmi Īslandē. Vienīgi apmēram 80% no informācijas bija īslandiešu valodā.

Atpazīstamakais šī muzeja eksponāts ir polārlācis, kurš tika medīts Grimsey salā 1969. gadā. Polārlāči šeit parādoties ik pēc 20 gadiem. Bet šaja vasarā jau divi ir paspējuši atpeldēt (ar ledus gabaliem) no Grenlandes.

Patika, ka bija padomāts ari par tādu lietu kā ‘kafijas stūrītis’ – sula un kafija par brīvu (iekļauts ieejas maksā). Var vienkārši atpūsties, runāties un rakstīt pastkartes, sēžot un baudot muzeja atmosfēru.

Otrais muzejs jau daudz populārāks – Husavikas vaļu muzejs. Viss par un ap dažādu sugu vaļiem, vaļu medību nozīmi īslandē, to vēsturi. Kā arī noderīga informācija par okeāna piesārņošanas izraisītajām sekām. Informācija patiešām ļooooti daudz un smalki viss izklāstīts. Pieļauju, ka rūpīgi visu izlasot, var arī kļūt par vaļu ekspertu amatiera līmenī.

Senāk vēsturē, ja tika atrast izskalots valis okeāna krastā, tad tie bija prieki un festivāls visam ciemam, jo tas nozīmēja ēdienu ilgakam laikam. Atradējs paturēja sev lielāko daļu gaļas, bet pārējais tika godīgi sadalīts citu iedzīvotāju starpā.

‘Kāpēc bija vajadzīgs šis muzejs? Tāpēc, lai īslandieši neuztvertu vaļus tikai kā iztikas avotu. Lai nedomātu tikai par to nogalināšanu. Bet lai saprastu cik skaisti un unikāli ir šie dzīvnieki.’

Dienas beigās lija. Nu pilnīgi kā pa jāņiem!

Iepazīsimies

Pārmaiņas pēc šoreiz būs mazliet savādāk. Beidzot ir pienācis laiks iepazīstināt jūs ar vietu, kur dzīvoju un strādāju un pavadu lielākoties savu laiku. Strādāju viesu majā ‘Dimmuborgir Guesthouse’. Tā kā nosaukums ir par godu tepat netālu esošajam lavas laukam Dimmuborgir, tad nereti gadās arī saņemt tūristu zvanus no lavas lauka par to, ka nekādas viesu mājas tur neesot.

Pie iebraucamajiem ‘vārtiņiem’ gozējas paštaisītas reklāmas, kas vēsta, ka šeit arī var nopirkt svaigu un kūpinatu foreli. Tās parasti nostrādā :) Labajā pusē ir redzams metāla cauruļu veidojums, kam japarbrauc pāri, lai tiktu tālāk. Tā ka pie viesu mājas brīvi dzīvojas arī aitas ar saviem nu jau lielajiem jēriņiem, tad tādas caurules nepieciešamas, lai aitas netiktu uz šosejas, neaizbēgtu no mājām.

Lūk arī galvenā māja, kur dzīvojam mēs. Turpat ir arī dažas istabiņas viesiem, dzīvojamā istaba+ēdamistaba un, protams, recepcija.

 

Viesistaba. Tagad gan jau notikušas nelielas pārmaiņas, vairāk galdu un krēslu. Vislabākais ir tas, ka tieši no šejienes paveras fantastisks skats uz ezeru. Citreiz, kad ārā auksts un vējains, tik vien gribas kā paņemt tējas krūzi, apsēsties un vērot ezeru.

Dzīvoju jumta istabiņā, kur ir mazs lodziņš. Šeit ir atrodami arī tādi aksesuāri, kā ģitāra ar divām stīgām un, protams, Īslandes karogs. Uz istabiņu ved stāvas kāpnes, pa kurām tagad jau veiksmīgi nepieciešamības gadījumā esmu iemācijusies ātri pārvietoties.

 

Sākumā bija savādi, ka māja ir jādala ar viesiem, jo tomēr gribējās, lai tā būtu pavisam privāta. Bet tagad jau ir pierasts. Citreiz darbojoties visiem kopā virtuvē vai sēžot viesistabā, izvēršas interesantas sarunas ar cilvēkiem no visām pasaules malām.

Brīvdienas

Ak, cik labi ir pamosties neliekot modinātaju. Var gulēt tik ilgi, cik vien sirds kāro. Sestdiena un svētdiena bija brīvdienas. Tik labas brīvdienas, ka var atslēgties pilnīgi no visa – no darba, no ikdienas skriešanas, no agrās celšanās. Ir laiks sev!

Sestdien Laura brauca ar traktoru. Nu ne jau vairs pa lauku, bet gan pa asfaltētiem ceļiem. Esmu īsta traktoriste. Kapteinis saka, ka man ir machine sickness*

Un svētdiena bija brīnišķīga – 6 stundu pastaiga pa vietām un nevietām, pa pakalniem un kalniem, pa krāteriem. Tādos brīžos var vienkārši iet, kur deguns rāda un priecāties par skaistumu, par mieru un par to, ka apkārt neviens nav. Jā, citreiz gribas būt vienatnē.

Vakara noslēgums arī tikpat labs kā dienas sākums. Katru nedēļas nogali tuvējās baznīcās (kas šeit ir divas) notiek vasaras koncerti. Šoreiz mūziku radīja alts un ģitāra. Melodijas sākot ar Vivaldi līdz pat slavenāko īslandiešu komponistu darbiem.

*mašīnu slimība

High season jeb karstā sezona

Ir sākusies karstā sezona – ne jau laikapstākļu ziņā, bet gan tūristu pieplūduma dēļ. Katru dienu viesu nams un kotedžas ir pilnas un pats trakākais, ka bieži atgadās kāda ķibele ar jaunajām mājiņām. Tā ka vislaik esam tādā skrējienā. Šodien beidzot varu arī kādu rindiņu uzrakstīt, jo miega bads pamazām tiek barots ar saldu un dziļu miegu (garāku jau nu noteikti).

Visus iepriekšējos vakarus kā tāds valnis no ziemeļiem tuvojas migla un ap plkst. 22:00 viss jau balts. Ir tā interesanti vērot, kā tā nāk un pamazām pārņem ik katru stūrīti.

Pagajušo svētdien ar Kapteini (saimnieku) bijām baznīcā. Bez mums vēl bija macītājs un 4 citi klausītaji. Bija ļoti jauki. Tomēr galvenais iemesls kāpēc saimnieks aizveda mani uz baznīcu ir tāds, lai es visiem tajā rītā sniegtu klavierkoncertu. Nu labi, nospēletu vienu dziesmiņu uz klavierēm. Protams, par šādu pavērsienu es uzzināju tikai brīdī, kad man bija jāspēlē. Visi, kas bija atnākuši ta arī palika sēžot un klausījās ka es cenšos atcerēties kādu melodiju. Bet tagad varu tur doties jebkurā diennakts laikā un spēlēt, jo baznīcas uzraudzīte paradīja vietu ar nošu krājumiem. Feini!

Un ziņojums: žurnāli un vēl dažas vēstules ir veiksmīgi saņēmušas adresētu :)

Gaidu sestdienu un svētdienu, jo beidzot ilgi gaidītās brīvdienas.

Klāt ir jūlijs

Šīs jūlija pirmās dienas bija skaistas. Atkal jau sakrāti iespaidi un skati atmiņu lādītei. Atbrauca ciemiņi no Reykjavikas un Latvijas, un atveda saujiņu ar prieku.

Kas ir festivāls? Svētki. Mums aizvakar tādi bija. Šoreiz vaininiece ir Vidzemes Augstskolas absolvente Antra, kas šeit jau strādā ilgaku laiku. Ir pagajis tieši gads, kopš viņa pirmo reizi šeti atbrauca, tāpēc kūkas festivāls par godu viņai. Fesivāli šaja mājā nozīmē tikai vienu – ēdiens būs daudz. Ļoti :)

Ir labi izpalīdzēt un apzināties, ka tas netiek darīts samaksas, bet gan prieka dēļ. Vakar vakaraa devos relaksēties Mīvatna zilajā lagūnā un paņēmu līdzi arī vecāku šveiciešu pāri. Arvien vairāk saprotu, cik ļoti man patīk cilvēki. Šveicieši bija tik runātīgi, priecīgi un pateicīgi, ka vakara noslēgumaa devāmies dzert karstu šokoladi ar putukrējumu un veerot saulrietu. Skaists vakars, ar nepārspejamām krāsām un sajūtām.

Galvaspilsēta

Reykjavika mūs sagaidīja ar sauli un siltāku laiku kā šeit ziemeļos, un pat tagad sejā ir mazliet redzamas saules atstātās pēdas.

Ziniet, pati labākā vieta, ar kuru sākt pilsētas apskati ir baznīca. Šoreiz tā bija Hallgrimskirkja (Halgrima baznīca). Lai arī tornim tika veikti ievērojami remontdarbi, tomēr tas neliedza apskatīt šo iespaidīgo celtni no iekšpuses, kā arī uzbraukt torni un apskatīt pilsētu no pavisam cita skatu punkta.

 

2 dienas pārsvarā pagāja apskatot un izpētot pašu pilsētu. Apmeklējam gan grāmatu veikalus, no kuriem ir diezgan grūti iziet ārā, gan second hand (laikam saprotamāk būtu ‘humpalas’), gan vecu grāmatu antikvariātu. Reykjavikas centrs ir salīdzinoši mazs un jauks. Ir viena galvenā iela, uz kuras atrodas dažādi veikali, tai skaitā, protams, dažādi suvenīru veikali tūristiem. Ta kā bija saulains vakars, tad pilsētas centra parkā jaunieši draudzigi aizņēmuši vietu zālē, lai nodotos saules siltumam.

 

Pilsētā redzēju dažādas interesantas un oriģinālas reklāmas, tai skaitā  atradu arī pamacību, kas var lieti nodereet naakotnē, it sevišķi jaunskungiem.

 

Otrajā diena bijām Turisma informācijas centra rīkotā Reykjavikas centra apskates tūrē. Pasākums par brīvu, kas studentiem ir viena no priecīgakajām ziņām :) Šī bija pirmā reize, kad biju lielas grupas dalībniece, kur praktiski viens otru nepazina. Tūre ilga 2 stundas un tikām izvadāti pa nozīmīgākajām pilsetas centra vietām. Dzirdējām faktus sākot ar vēsturi un beidzot ar ekonomisko situāciju valstī un īslandiešu nopietno attieksmi pret Eirovīziju. Tātad tēmas daudz un dažādas. Attēlā mūsu gids, kurš iedeva labu daudzumu humora devas.

Un, protams, koncerts sestdienas vakarā, kas tika rīkots, lai pievērstu cilvēku uzmanību dabas aizsardzībai. Cilveku bija daudz un apkārt valdīja pozitīva un brīva atmosfēra. Uzstājās Sigur Rós un Björka. Bija fantastiski skaisti un spēcīgi. Tagad vēl joprojam ir tāds pacilāts noskaņojums. Kaut kad vēlāk, nākamajās dienās pēc koncerta dzirdēju kāda īslandieša viedokli: ‘Viss jau labi, vienīgi koncerts tika rīkots, lai atgādinātu cilvēkiem par dabas aizsardzību, par ko gan neliecināja lielais atkritumu daudzums pēc koncerta’…

3 dienu brīvdienas bija jaukas. Tā pagrūtāk atkal atsākt strādāt. Viens no lielākajiem priekiem vēderam šajās dienās bija sagriezti augļi trauciņos. Ātri nopērkami, viegli ataisāmi un garšīgi. Vienvārdsakot ļoti ērti. Aizdomājos par šādu ‘vēderprieku’ ieviešanu Latvijā.

 

Visbeidzot liels paldies Līvai un Robim par izmitināšanu. Kā pateicībā katrs tika pie kūpinātas foreles :)

Pirms došanās

Pavisma nesen, precīzāk aizvakar atklāju pavisam jauku vietu, kur var doties vienkārši lasīt grāmatu, pastaigāties vai sādēt un pūst ziepju burbuļus. Laikam jau vieta domāta reizēm, kad uznāk koku un zaļuma trūkums organismā. Apmēram 2km no mājas atrodas Höfði dabas parks. Neliels, zaļš parks, kur ir ne tikai islandes bērzi, bet arī citi koki un puķes.

Ik peec divām nedēļām mums ir īpašs prieks, jo atbrauc saldējuma mašīna. Kaut kas līdzīgs Latvijas pārtikas mašīnām, kas apbraukā lauku mājas. Bet islandee mājas apbraukaa saldējuma mašīna, kurai ir zvaniņš, lai visi dzirdētu par tās tuvošanos. Saldējuma mašīnas dienas ir kā festivāls vēderam :)

Šodien dodos uz galvaspilsētu – Reykjaviku, uz jau iepriekšminēto koncertu. Sanāks tur būt 2 dienas un jau svētdien atpakaļ ar autobusu. Protams, ar autobusu ir jāceļo daudz ilgāk, tomēr ainava, kas slīd garām logam ir tā vērta.

Tiekamies pēc trīs dienām…

Ligo vakars

Kā īslandieši svin Jāņus Myvatn pusē? Vakar vakarā bija tā sauktais ’Vidusvasaras festivāls’, ko agrāk svinējuši arī vikingi. Galvenā vieta, kur visi pulcējas ir mežs. Es gan īsti nesaprotu, kur gan šeit atrodas mežs, bet gan jau viņi zin. Lūk…visi sanāk kopā mežā, iededzina ugunskuru, dejo vai vienkārši atpūšas. Kaut kāda līdzība ar Latviju arī ir. Runājot ar īslandiešu jauniešiem, uzzināju, ka šie svetki šeit nav nemaz tik populāri.

Un liels paldies rozā paciņas sūtītājiem, kas tieši Līgo dienā nonāca pie manis. Iekšā visādi kārumi, tai skaitā arī jāņu siers. Paldies arī Brīnumai par sveicieniem, kas atnāca kopā ar latvisko kartiņu. Prieks!

 

Diena beidzās ar apmēram 1,5 h izjādi. Bija fantastiski auļot pa laukiem un skatīties vakara saulē. Un tagad man ir jauns draugs – zirgs vārdā Jupiters.

‘Dimantu loks’

Vakar saimniekam (sauktam arī par Kapteini) bija jābrauc uz zivju fermu pēc vairākiem kilogramu zivju, kuras tiek ievestas no Farēru salām. Tā nu es arī tiku līdzi. Izbraucām tā dēvēto ‘Dimantu loku’ . Daļa no ceļa veda cauri arī vienam no četriem Īslandes nacionālajiem parkien – Jökulsargljufur.

Pirmā pieturvieta ūdenskritums Dettifoss, kurš tiek uzskatīts par vienu no iespaidīgākajiem ūdenskritumiem Eiropā (45 m augsts).

Iespaidīgs tas patiešām ir. Atrodoties tā tuvumā var just milzīgu ūdens spēku – ir dzirdami ūdens dārdi. Vislaik apziņa, ka jābūt uzmanīgam, jo apkārt ir slapjš un līdz ar to arī takas slidenas.

Netālu no tā atrodas arī mazāks ūdenskritums – Selfoss (Roņu ūdenkritums – island.v.), kurš augstumā sasniedz 10 m.

Tālāk, pēc apmēram 30 min brauciena pa grūti izbraucamu ceļu, nonākam ļoti īpašā vietā, ar nosaukumu Ásbyrgi. Šajā vietā atrodas kanjons, kura forma ir līdzīga zirga pakavam. Pirms vairākiem tūkstošiem gadu šeit plūdusi upe no ledāja, kas arī izveidojusi kanjonu.

Un vieta īpaša ar to (vismaz man tā paliks tāda atmiņā), ka kanjons ietver sulīgi zaļu mežu. Jāsaka gan, ka lai arī tas ir Īslandes bērzu mežs, kas ir apmēram 3-4 m augsts, tomēr var just cik ļoti tur kūsā dzīvība. Dažādu sugu putni sasēduši uz kanjona sienām un ūdenī plunčājas pīļu bērni.

Ejot pa bērzu meža takām, var just tik ļoti izteiktu koku smaržu, kas atsauc atmiņā Latvijas mežus. Dzīvojot Īslandē lavas lauka vidū, var pierast pie plašumiem un koku trūkuma, bet līdzko esi izbaudījis smaržu un to zaļumu, kas apņem, ieejot mežā, saproti kas ir tas, kas trūkst.

Pēdējā pietura – zivju ferma, kas atrodas Atlantijas okeāna ziemelu daļas krastā.

Mašīnā tiek iecelta kaste pilna ar varavīksnes forelēm un tālāk ceļš turpinās gar okeāna krastu. Skaista diena ar daudz jaukām emocijām un redzētām vietām.